Siguldas pils būvvēsture – Tatjana Vītola. Siguldas pilsdrupu konservācijas un restaurācijas darbi. Grām.: Latvijas viduslaiku pilis, III.Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā. - R., 2002, 215.-255.

13. gs. sākumā katoļu misijas vārdā bīskaps Alberts organizēja Zobenbrāļu ordeni, kas veica līvu pakļaušanu. Varas nostiprināšanai un kristietības izplatīšanai Turaidas apvidū ordenis uzcēla Siguldas cietoksni Gaujas vidusteces kreisajā krastā, dabiski nocietinātā vietā – kalnā, kuru no trim pusēm apskaloja upe un no dienvidiem sargāja izraktais grāvis. Par pils celtniecību liecina atzīmes 13. gs. hronikās. Atskaņu hronika vēsta: „Tad sev kā balstu kristietība par mestru kādu vīru sauca: par Venno viņu vārdā sauca; viņš centīgi tai kalpoja. Viņa laikā uzcelta lepna pils ir Siguldā” (AH, 626 – 631). Venno ir pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs kurš valdīja no 1204. (?) līdz 1209. gadam. Līdzīgs pils datējums dots Indriķa hronikā, kurā par notikumiem 1212. gadā stāstīts: „.. Sateseles līvi, kas savā pilī bija patvērušies jau agrāk, uzsāka karu pret ordeņa brāļiem Siguldā, vajāja viņu saimi un vairākus no tiem nogalināja. Bet ordeņa brāļi iznāca no Siguldas kastelas, ko nesen bija uzcēluši, devās līviem pretī, piespieda tos bēgt un vajādami dažus nogalināja” (IH, XVI; 3). Tātad Siguldas pils pirmais nocietinājums celts drīz pēc tam, kad 1207. gadā bija sadalītas zemes pie Gaujas starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni, bet īsi pirms 1212. gada būve pabeigta.

Spriežot pēc esošajiem mūriem, no sākotnējās – Zobenbrāļu ordeņa laikā celtās pils – līdz mūsu dienām saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti. Viens no tiem ir pils dienvidrietumu ārējais stūris, kas mūrēts no rūpīgi apstrādātiem kvadriem (2. att.; 3. att. apvilkts ar apli). Pēc 17. gs. zviedru izgatavotā plāna (sk. 1. att.), 1978. gadā precizētajiem topogrāfiskajiem uzmērojumiem un mūru izpētes materiāliem var iedomāties senākās pils novietni un konfigurāciju (3. att.) Šis senākais mūra nocietinājums atradies tagadējās pilsvietas augstākajā vietā – dienvidaustrumu stūrī, bet gar stāvajām nogāzēm celts mūris apjozis priekšpils teritoriju. Aizsargmūra fragmenti ar flankējošu tornīti rietumu posmā saskatāmi pilsdrupās zemes līmenī vai nedaudz augstāk. Vairāk saglabājies ziemeļu tornis, bet tagadējā vārtu torņa vietā sākotnēji, iespējams, bijuši tikai vārti. Šim pirmajam būvperiodam raksturīgs blīvs, 3 m biezs mūrējums no rūpīgi apstrādātiem dolomītakmeņiem. Arī saistvielu analīzes, ko veica Latvijas Universitātes Ķīmijas laboratorija, apstiprināja minētā pils fragmenta, aizsardzības mūra un ziemeļu stūra torņa javas identitāti. Tātad varētu domāt, ka tie celti vienlaicīgi. Bez tam, attīrot vēlāk celtās regulārās pils izdrupušo stūri, bija redzams, ka tās korpuss „uzsēdināts” uz senākā aizsargmūra, saglabājot informāciju par tā „ieroču ejas” (Wehrgang) profilu. Jaunas ziņas par sākotnējo pili varētu dot arheoloģiskie izrakumi.

Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves 1236. gadā Siguldas pili pārņēma Livonijas ordenis, kas līdz 15. gs. beigām turpināja plašus pārbūves darbus, uzceļot plānojumā regulāru pili. Senāk šo piļu tipu apzīmēja par konventēku, bet tagad lieto nosaukumu – ordeņa kastella. Apbūvi paplašināja, racionāli izmantojot jau esošos mūrus – jaunās celtnes austrumu un dienvidu korpusu sienas piebūvētas senākajam aizsargmūrim, bet rietumu korpuss, kura otrajā stāvā ierīkoja kapelu, piekļāvies pirmā būvperioda dzīvojamās ēkas ārsienai. Tāpēc notikusi atteikšanās no kapelas altārdaļas tradicionālās orientācijas uz austrumiem: tā ir pagriezta dienvidu virzienā, un jaunais korpuss ar aizsargmūri savienots šaurā leņķī. Iespējams, ka tieši tāpēc altāra logs 3 m biezajā mūrī novietots slīpi, pagriežot to iespējami vairāk uz austrumiem. Tas būtu vienīgais izskaidrojums tik īpatnējam logu risinājumam, jo neko līdzīgu piļu celtniecībā atrast nav izdevies. Šāds novietojums parāda tālaika celtnieku radošo pieeju vietējai situācijai, kaut arī pamatā izmantots tradicionālais, daudzu gadu gaitā izkoptais klosteru un cietokšņu noslēgtais plānojums, t.s. klauzūra.

Spriežot pēc būvmateriāla un sākotnējo nepārbūvēto ailu būvpaņēmieniem, tajā pašā būvperiodā uzcelts vārtu tornis. Tas bija stratēģiski svarīgs, jo sargāja iebrauktuvi priekšpilī, un no tā varēja regulēt tilta paceļamo daļu. Paceļamās ierīces pēdas vēl saglabājušās torņa fasādes vienā pusē. Otrpus aizsarggrāvja uzcelts tilta tornis, no kura varēja pārskatīt pirmo ārējo priekšpili un uzbraukšanu uz tilta; tornis tagad ir jau gandrīz pilnīgi sabrucis.

Kad 1997. gadā pie vārtu torņa J. Cigļa vadībā veica nelielus arheoloģiskos izrakumus, noskaidroja, ka vienlaikus ar tilta paceļamās daļas balstiem apkārt pils dienvidu daļai bijis uzcelts vēl viens ārējais mūris, izveidojot parhamu. Visām otrā būvperioda celtnēm izmantota čaulmūra tehnika, kad akmeņu rindas rūpīgi veidotas tikai ārējā kārtā, bet vidus aizpildīts ar javu un dažādiem akmeņiem. Arī parhama mūrim vispirms abās ārējās malās horizontālās rindās likti lieli akmeņi, tad atstarpe aizpildīta ar sīkākiem akmeņiem un javu.