Alfrēds Kalniņš

KALNIŅŠ, Alfrēds Bruno Jānis (23.08.1879 – 23.12.1951) – izcils latviešu komponists, ērģelnieks, pedagogs, mūzikas kritiķis un diriģents, latviešu nacionālās operas pamatlicējs. Jaunības gados vasaras pavadījis Siguldā, kur tapušas arī viņa pirmās solo dziesmas. Siguldā epizodiski dzīvojis arī vēlāk.

Dzimis Cēsīs. Mācījies R. Mīlmaņa proģimnāzijā (1886 – 1988), līdz 1892 – Bērzaines vācu ģimnāzijā, kur paralēli apguvis klavieru un vijoles spēli. Mācībās K. Millera – Zariņa reālskolā (1892 – 1894) iepazinies ar mūzikas literatūras pamatiem.

1894 Kalniņu ģimene pārcēlusies uz Siguldu, kur Šveices ielā 19 dzīvojusi desmit gadus (līdz 1904 – tēva nāvei). 1895 – 1897 A. Kalniņš apguvis mūziku privātā studijā pie O. Šepska. Šajā laikā Kalniņš izdevis divas klavierdarbu burtnīcas; dabas iedvesmots, sarakstījis ap desmit solo dziesmu, no kurām saglabājušās tikai „Gaujas malā” un „Pie ezera”. Pēc atgriešanās no studijām Pēterburgas konservatorijā (1897 – 1901) A. Kalniņš dzīvojis gan Rīgā, gan Siguldā. Šajā periodā (1901 – 1903) radījis ap 20 solodziesmu, tajā skaitā pazīstamo „Brīnos es”. Izdevis pirmās četras solo dziesmu burtnīcas, kas strauji kļuvušas populāras.

Tālākās A. Kalniņa dzīves, dzīves un darba vietas ir: Pērnava (1903 – 1911), Liepāja (1911 – 1915, 1919), Tērbata (1915 – 1918), Rīga (1919 – 1927), Ņujorka (1927 – 1933), Rīga (1933 – 1951). Siguldā pavadījis arī 1915. gada (Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās) un 1920. gada vasaru. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Nozīmīgākie darbi: operas „Baņuta” (1920) un „Salinieki” (1926), tautasdziesmu „Dziedot dzimu, dziedot augu” un „Es karā(i) aiziedams” apdares, solo dziesma „Brīnos es”. Darbos paustā tematika: dabas attēlojums, mīlestības lirika, dziesmas par dzimteni.

Vasaras un skolas brīvlaikus jaunais cerīgais mūzikas māceklis pavada Siguldā. Turpmākajos piecos sešos gados Sigulda būs izredzēta jaunrades miera sala, kur dzims darbu vairums, bet jau tagad Siguldai ir īpatnēja un rosinoša loma komponēšanas pirmajos soļos.

Kad 1894. gadā te apmetās Kalniņu ģimene, ap šo kņaza Kropotkina muižas centru ir tikko sācis veidoties kūrorts. Pēc dzelzceļa atklāšanas 1896. gadā tiek uzcelta Siguldas viesnīca. Muižas īpašnieki vēl neapdzīvotajā teritorijā sāk iedalīt gruntsgabalus un tos par baltu naudu iznomā vienam otram uzņēmīgākam iebūvietim.

Klotiņš, A. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs. R., 1979., 39.

Siguldā, Imanta Sudmaļa ielā1 19, Alfrēda Kalniņa ģimene dzīvoja desmit gadus līdz tēva nāvei 1904. gadā. Te Kalniņš 1896. gadā satika savu nākamo dzīves biedreni Armandu Šāfu, kura vasaru pavadīja Kalniņu pansionātā.

1 Tagad Šveices ielā

Klotiņš, A. Alfrēda Kalniņa dzīves un darba vietas. R., 1979., 25.

Vienu no pašām pirmajām mājām Siguldā ir uzcēlis Eduards Grīnbergs ar saviem trim dēliem – Oskaru, Teodoru un Jāni. Vēlākās Kalniņa gaitas savijas ar katru no tirgotāja Grīnberga dēliem, bet Teodors, vēlākais skulptors Teodors Zaļkalns, jau tagad kļūst par Alfrēda draugu un mākslas nodomu līdzzinātāju.

Dienām Kalniņš ar Zaļkalnu klejo pa Gaujas gravām pārrunādami nākotnes nodomus un latviešu mākslas veidošanās perspektīvas. Pēc šādām pastaigām abi draugi viens otru stundām ilgi vēl pavada līdz mājām. Tas ir puskilometrs, kas šķir Grīnbergu un Kalniņu mājas, karstās debatēs tiek izstaigāts desmitiem reižu turp atpakaļ, iekams sarunas tēma neliekas izsmelta. Vēlākajos, konservatorijas gados, kā arī pēc tās beigšanas garīgā rosme Kalniņu mājās ir dzīva. Par to jāpateicas latviešu mākslas darbiniekiem, kuri gan te ciemojas, gan pavada vasaras dažādās vietās Siguldā. Bet pagaidām Zaļkalna un viņa vecāku ģimenes draudzība ir Siguldā gandrīz vienīgais atbalsts augstu ideālu lolotājam Kalniņu dēlam klusajā karā pret mājas pilsonisko vidi. Protams, starp mājas iemītniekiem ir arī visai izglītoti un nākamajam konservatoristam labvēlīgi ļaudis, taču to vairums ir valsts ierēdņi, vācu aristokrāti, un vai viņiem varēja būt kāda daļa par Kalniņa sapņiem darboties toreiz gandrīz vēl neesošas latviešu mūzikas laukā? Vecākiem visai nav pa prātam dēla nodošanās mūzikai, savukārt garīgu interešu spārnotais dēls izjūt atsvešinātību un smagumu pilsoniska prakticisma piesātinātajā mājas atmosfērā, un tāpēc viņš kā priecīgāko šā gada notikumu atceras Šepska1 apciemojumu vecāku mājās Siguldā, jo reprezentablais skolotājs taču ir viņa pasaules sūtnis, viņa sabiedrotais un aizstāvis vecāku priekšā. Šajā apciemojumā beidzot tiek izdabūta atļauja studēt Pēterburgas konservatorijā.

1 Šepskis, Oskars (1850 – 1914) – viens no ievērojamākajiem latviešu profesionālo mūziķu pirmās paaudzes pārstāvjiem. Pazīstams galvenokārt kā tautas dziesmu apdaru veidotājs, arī izcils ērģelnieks – virtuozs. A. Kalniņa mūzikas skolotājs.

Klotiņš, A. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs, 39., 40.

Siguldā mūs ar savu apciemojumu pagodināja Melngailis. Otrā istabā sēdot, dzirdu pazīstamu balsi māti sveicinām, kura atrodas pirmajā istabā pie ieejas: „Jūs laikam Kalniņa mamma? Patiesi, līdzība starp jums jo liela, bet jāatzīst, ka jums tomēr daudz inteliģentāks skats par dēlu.”

Kalniņš, A. Šis un tas it nekas. Atmiņas par jautriem atgadījumiem manā dzīvē – atmiņas, tīrraksts. LNB RX 29, 6,77, 1.

Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā, un tikai tur es sāku rakstīt ārā, pilnīgi bez klavierēm. Tāpat mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi, bieži vien dziesmas radās to iespaidā. Ar Niedras un Blaumaņa plāno dzeju grāmatiņu („Ceļa malā”, 1900) kabatā apkārt klejojot, Siguldas gravās un Gaujas līčos radās toreizējo dziesmu vairums. Vēl atminos vietu, kur komponēju dziesmu „Jau aiz kalniem”, – tovakar atrados starp Siguldas pilsdrupām un lielceļu lejā, apmēram kalna vidū, kad brīnišķīgs saules riets lējās pāri koku galotnēm Krimuldas pusē, un man likās, ka tālu, tālu kāds dzied.

Dziesmas „Skan zvani” rašanos iedvesmoja tikai sevišķi klusos vakaros Siguldā saklausāmais Silciema kapa jeb baznīcas zvans. Arī Krimuldas baznīcas zvana skaņas pazinu un iemīļoju, kad tās pārlidoja Gaujas līčus, nebija aizmirsušās arī nestas bērnu dziesmu skaņas, kad tās vējam līdzi pāršalca no Siguldas kapiem iepretim Turaidai.”

Kalniņš, A. Skats manā darbistabā – referāts, tīrraksts, LNB RX 29, 6, 63, 9. – 10.

Aiz šīm skopajām autobiogrāfijas rindām slēpts īsts pagrieziens, ko Kalniņa pirmajos komponēšanas mēģinājumos izraisīja Siguldas laiks, un šis pagrieziens ir ļoti zīmīgs ne vien viņa stila izveidē, bet interesants arī no muzikālās daiļrades psiholoģijas viedokļa kopumā. Proti, Kalniņš pirmos komponēšanas mēģinājumus bija uzsācis jau īsi pirms iestāšanās mūzikas skolā un turpinājis, tur mācoties. No tiem nekas nav saglabājies, bet vēlākajās atmiņās viņš ir atstājis diezgan izsmeļošus to raksturojumus, piemēram, „Visa šī mūzika bija improvizācijas izsaukta, tukša, bet ļoti skanīga, daudz skanīgāka par vēlākajiem uz galda uzmestiem darbiem.

No tā laika manī mājo divi pretstati – komponists un improvizators, par ko katra var pārliecināties, mani tagad pie ērģelēm klausoties.”

Kalniņš, A. Skats manā darbistabā – referāts, tīrraksts. LNB RX 29, 6, 63, 5. – 6.

Kalniņš sāk rakstīt solo dziesmas un atskārst, ka komponēšanā nepavisam nav nepieciešama mūzikas saimprovizēšana pie klavierēm. Tā viņam kļūst pretīga uz visiem laikiem. Ar dzeju grāmatiņām azotē viņš klejo pa Siguldas gravām, pakalniem, laiku pa laikam piesēzdamies uz kāda celma, kur tad arī top gan melodija, gan arī klavierpavadījums, un šī mūzika atklāj nesalīdzināmi savdabīgāku un bagātāku skaņu pasauli, nekā tā, kas dzimusi pie klavierēm pianisko formulu inercē. Piebildīsim, ka komponēšanu bez mūzikas instrumenta palīdzības viņš uzsāk laikā, kad nemaz nav nodarbojies ar iekšējās dzirdes attīstīšanu kā speciālu disciplīnu nedz mūzikas skolā, nedz privātstundās, arī absolūtās dzirdes viņam nav. […]

Tie bija galvenokārt klavierdarbi, galvenām kārtām, mazurkas, un no tiem divas burtnīcas septiņpadsmit gadīgais iesācējs 1896. gadā pat bija licis iespiest un nodevis pārdošanai Rīgas grāmatveikalos.

Klotiņš, A. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs, 41., 42.

Reti kāds ticēs, ka šis bailīgais puisis bij tik pārdrošs: likt iespiest īstā nošu gavējumā divas burtnīcas klaviergabalu! Un ne tikai iespiest, bet uzmeklējot Tērbatas toreizējās Suvorova ielas grāmattirgotājus ar piedāvājumu: ņemt komisijā jaunās burtnīcas, ko tie arī darīja, burtnīcas savos mazajos skatlogos izstādot.

Kalniņš, A. Šis un tas it nekas. Atmiņas par jautriem atgadījumiem manā dzīvē – atmiņas, tīrraksts. LNB RX 29, 6, 77, 3 – 4.

Laikā no 1895. – 1897. gadam Kalniņš izdeva divas klavierdarbu burtnīcas, saraksta ap desmit solo dziesmu, no kurām saglabājušās „Gaujas malā” un „Pie ezera”. […]

1897. g. rudenī Kalniņš nonāk ērģeļspēles klasē Pēterburgas konservatorijā. Tur pieticīgās prasības un formālā pasniedzēju attieksme viņu garlaiko un pieaug viņa nepatika pret konservatoriju. Viņš reti apmeklē mācību stundas, vienīgi lielāku interesi viņā izraisa speciālās harmonijas un ērģeļspēles stundas. Vienatnē Kalniņš nodarbojas ar jaunradi un izdevumos pieejamās mūzikas iepazīšanu. Konservatorijā Kalniņš iepazīstas ar Emīlu Dārziņu un Emīlu Melngaili. 1901. gadā viņš beidz studijas Pēterburgā.

Klotiņš, A. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs, 408.; 43. – 45.

Vēl konservatorists būdams, savu pirmo ērģeļkoncertu sarīkoju Siguldas baznīcā, kurā kādu gadu atpakaļ bija uzstādītas jaunas Zauer firmas ērģeles. Piedalījās Pāvuls Jurjāns ar garīgām ārijām un dziesmām. Sekoja turneja pa Nītauri, Mazsalacu un Dzērbeni, kurā ņēma dalību arī dižais Jurjānu Andrejs.”

Kalniņš, A. Šis un tas it nekas. Atmiņas par jautriem atgadījumiem manā dzīvē – atmiņas, tīrraksts. LNB RX 29, 6, 77, 2.

1901. g. [ Alfrēds Kalniņš] atgriežas uz dzīvi dzimtenē, šoreiz Rīgā. Tomēr Siguldā tiek pavadīta 1901. gada vasara, kā arī abas pārējās, un, protams, daudzas dienas cauru gadu – ik pa nedēļai pa kādai. Kalniņu un Grīnbergu mājas joprojām viesmīlīgi atvērtas ļaudīm, kas darbojas mūzikā vai mākslā un atrod te saiešanās vietu, it sevišķi vasarās, kad no Pēterburgas pārrodas arī Zaļkalns un kad Siguldā vai apkārtējās laiku mājās dzīvo citi Rīgas mākslinieki. Šī rosība Siguldā liekas vēl augusi, tomēr salīdzinājumā ar pirmajiem gadiem kaut kas ir mainījies. Zaļkalna uzņēmīgie brāļi Grīnbergi pamazām apaug ar mantu. Daudzi no agrākajiem censoņiem ir pieauguši, materiāli iekārtojušies, aprimuši, un sadzīves omulība tagad tiecas uzkundzēties garīgajām tieksmēm. Emīls Dārziņš, kurš te arī šad tad iegriežas, raugās diezgan skeptiski uz šiem labklājības lutekļiem un nez kāpēc tos dēvē par stacijas bērniem. Kalniņš gan labāk nekā jebkurš cits prot bēgt no traucējošās kņadas un paslēpties vienatnē dabā. Bet gadiem ejot, arī dabas miers izslavētajā Vidzemes Šveicē iet mazumā. „Siguldā vairs nav jauki, pavasarim tuvojoties, jo jau tagad no malu malām sabrauc kungi aplūkot dāčas. Daba, zināms, skaista ir un paliek, bet kungi...,” tā Kalniņš sūdzas vēstulē Maderniekam) un tāpēc lolo nodomu vasaru dzīvot Koknesē. Tomēr tur iznāk tikai viesoties. 1903. gadā Kalniņš no Rīgas pārceļas uz Pērnavu. Šajā periodā (1901 – 1903) Kalniņš rada ap 20 solo dziesmu, tostarp „Brīnos es” un „Mans namiņš”. Izdod pirmās četras solo dziesmu burtnīcas, kas strauji kļūst populāras.

Klotiņš, A. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs, 77., 78.

Dārziņš par Kalniņu, kad viņš atgriezās no Konservatorijas: „Alfrēdam Kalniņam, kurš līdz šim bija stāvējis no latviešiem vairāk nekā jebkurš cits jauns censonis, radās sirsnīga vēlēšanās palikt par īstu latvieti, strādāt priekš latviešiem, tapt par latvisku komponistu, atrast savu, īpatnēju, latvisku muzikālu izteiksmi”

Turpat, 88.

„1915. gada vasarā Siguldas gravās sarakstīju svītu septiņās daļās „Dziesma par dzimteni”, kuru uzveda pa divi lāgiem Pēterpilī, Bobkovica un manā vadībā, pie kam svīta dabūja labas atsauksmes krievu vadošajos laikrakstos” , saka komponists desmit gadus vēlāk.

Atkal pēc ilgiem gadiem tā ir vasara Siguldā – šoreiz kā kara bēglim. Pirms gada viņš bija redzējis Alpus (apciemojot Raini) un sajūsminājies par Riharda Štrausa Elektras mūziku, bet tomēr apdzied savas dzimtenes daudz necilāko skaistumu un dara to vienkāršākā mūzikas valodā nekā jebkad – gluži Grīga un Smetanas ievirzē. Vai tas ir Kurzemei uzgūlies kara posts, kas rosina jo vaļsirdīgāk izteikt skaņās sāpīgu dzimtenes mīlu? Tā vismaz šo mūziku uztver bēgļu laika koncertzālēs.

Turpat, 214.

Nākamā vasara, kuru Kalniņš pavadīja Siguldā bija 1920. gada vasara. 1920. gada vasara tūkstoš jaunības un atmiņu vietā Siguldā nāk kā atelpa pēc Baņutas un atnes veselu sējumu – ap trīsdesmit – jaunu solo dziesmu, lai gan ierēdņa darbs arī vasarā prasa rakņāties pa svešu operu partitūrām, tās vērtējot un izvēloties repertuāram, rediģējot tulkojumus, anotējot. Vasarnīca Imanta Sudmaļa ielā1 19, kurā 1920. gada vasaru pavadīja Kalniņš, 1970. gadā tika pārbūvēta par bērnu mūzikas skolu2.

1 Tagad Šveices iela
2 Tagad šajā vietā atrodas Siguldas Mākslu skola un koncertzāle „Baltais Flīģelis”

Turpat, 231.

Sagatavoja Dāvis Braučs