Jūlijs Feders

FEDERS, Jūlijs (29.06.1838 ― 01.02.1909) ― ievērojamākais latviešu 19. gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. Siguldā pavadījis vairākas vasaras, zināmi vairāk nekā 15 J. Federa darbi, kur attēlota Sigulda vai Gaujas ieleja.

Dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857 iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā. Pārtraucis studijas 1863 un ieguvis brīvmākslinieka grādu, J. Feders apmetās Jelgavā, kur pelnīja naudu, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. 1876 J. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Krievijā), kur palika līdz 1886. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898). 1893 J. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. Siguldā pavadījis daudzas vasaras, sākot no 1860. gadiem līdz sava mūža beigām.

Spilgtākie darbi: „Pēc vētras”, „Gaujas leja”, „Kapsēta”, „Vētras laužņi”, „Mežs pēc vētras”, „Krīta kalns”, „Rīta migla”, „Avots”.


J. Feders. Gaujas leja

Viens no pazīstamākajiem šī posma (1890–1902) lielajiem mākslinieka darbiem ir „Gaujas leja” (1891). Tā kļuvusi par mākslinieka sinonīmu. Kad domājam par Jūliju Federu, tad vispirms iedomājam „Gaujas leju”. Vienkārši un pārliecinoši šajā gleznā mākslinieks attēlo krāšņo leju agro rīta stundu dūmakā. Skatītāja priekšā monumentāla mierīgā skaistumā paveras cēlā Latvijas Šveice zaļā panorāma, caur kuru līkloču vijas sudrabotā Gaujas lenta. Gleznieciski mākslinieks šeit uzstāda un atrisina sarežģītu uzdevumu zīmējumā un kolorītā – pakļaut un izkārtot zaļā lapotņu masīva niansēto dažādību lielā, dziļā telpā, acij tikko sasniedzamās tālēs. [25.]

Jūliju Federu kā kolorīta meistaru varbūt vislabāk raksturo deviņdesmitajos gados darinātās Siguldas parka mazās ainaviņas. Tajās Feders apliecina savu dabas uztveres svaigumu, tajā pašā laikā pievēršot uzmanību reālistiskās izteiksmes pabeigtībai. Ar lielu rūpību viņš šajos darbos izseko, izzīmē katru dabas gabaliņu, katru lapotnes un zaru viju rakstu un visu to rūpīgi iepin stingri ieturētā , refleksiem bagātā dzidru krāsu gammā. [26.]

1907. gada vasarā, jau stipri slims būdams, mākslinieks ieradās savā dzimtenē un, spītēdams savai slimībai, turpināja strādāt bērnībā un jaunībā iemīļotajās vietās – Siguldā un Koknesē. Šajā laikā radusies laba tiesa darbu, kas pieskaitāmi pie viņa pēdējo gadu gleznām un etīdēm. Šī paša gada rudenī slimais meistars kopā ar gleznotāju A. Hamani Pilsētas mākslas muzejā sarīkoja savu pēdējo gadu dabas studiju izstādi. [32.]

Eglītis, A. Jūlijs Feders: monogrāfija. R., 1956.

Sagatavoja Dāvis Braučs